Ir nospēlētas piecas Eiropas čempionāta dienas un ir palicis pārkāpt pāri suņa astei. It kā tikai vēl divas dienas, vēl tikai astoņi mači un viss būs beidzies. Kā beidzies, to spēles sestās dienas rītā ir grūti pateikt, bet velns nav tik melns! Es esmu bijis līdzīgās situācijās, kad dienu vai divas dienas līdz sacensību beigām ir laba pozīcija, spriedze un satraukums. Spilgtākās atmiņas ir no 2005. gada Eiropas čempionāta un pāris “Slava Cup” turnīriem. Pirms nepilniem četrpadsmit gadiem ar Maiju un Krievijas spēlētājiem Mariju Ļebedevu un Igoru Hazanovu palikām 3. vietā Eiropas čempionātā. Vakarā pirms nākamās dienas ceturtdaļfināla es īsti neapjēdzu, ka esam tik tālu un kas tālāk būs, bet pie sevis jau tad teicu, ka velns nav tik melns! Ceturtdaļfinālu pret spēcīgu Francijas komandu nospēlējām lieliski, bet pusfinālam pret Helnesiem, Brogelandiem un Erikseniem spēka vairs nebija (tad nespēlēja papildus maču par 3. vietu, bet abām zaudētāju komandām medaļas piešķīra uzreiz). Slava cup turnīros bija jautri: gan 2014. gada turnīrā (spēlēju pārī ar Prohorovu), gan 2015. gada turnīrā (spēlēju pārī ar Lorencu) pēc divām spēļu dienām bijām vadībā. Pēdējās dienas rītā no dažādiem spēlētājiem dzirdēju uzmundrinošus jautājumus, kā ar miegu iepriekšējā naktī, vai spriedze nespiež, vai gludeklis izslēgts. Tas vienmēr man atgādina epizodi no “Divpadsmit krēsliem”, kad Ipolitam Matvējevičam abu apbedīšanas biroju darbinieki katru rītu jautā, kā klājas sievasmātei. Un katru rītu viņš atbild, ka nemirst viņa, nemirst. Līdzīgi arī mani šādi jautājumi nesatrauc, pat tieši pretēji – motivē spēlei. Tāpēc visiem rekomendācija turpmāk šādus vai līdzīgus jautājumus neuzdot!?. Lai nu kā, velns nav tik melns un noskaņojums mums visiem 27. februāra rītā bija kaujiniecisks!

Lasīt tālāk...

Gari turnīri būtiski atšķiras no divu sesiju vai divu dienu turnīriem. Maratonā svarīga ir izturība, sprintā – starts un pārsvara saglabāšana. Maratonā pienāk brīdis, kad nogurums uzdzen dažādas domas, pesimisms pārņem prātu un tikai spīts vai gribasspēks dzen uz priekšu. Ja ir uz kurieni skriet! Ja pusceļā ūdens ir izliets, tad motivācijas var vairs nebūt. Bet mēs, pēc nospēlētām četrām spēļu dienām un pārdzīvoto it kā “tagad vai nekad” dienu, ieguvām otro elpu. Un sakām skaitīt sadalījumus. 

Lasīt tālāk...

Pēc nospēlētām 3 dienām un 13 mačiem, Latvijas izlase atradās trešajā vietā, nepilnu punktu atpaliekot no Dānijas izlases. Daudziem tas bija pārsteigums, bet ne mums pašiem. Daudzi gaidīja, ka mēs lūzīsim un kritīsim, bet mēs bijām stipri un stingri. Ceturtajā spēles dienā bijām prožektoru gaismā: visi četri mači pret tabulas augšdaļas komandām un visi četri mači translācijā BBO.

Lasīt tālāk...

No 10-10

Un vienalga, kas ir likts uz spēles,

Man jāuzvar, likmes mazas vai lielas

Marata Ogļezņeva vārdiem rakstot, mums sanāca straiks (termins boulingā, kad ar pirmo metienu tiek nogāzti visi desmit ķegļi). Tas nebija apzināti, bet pēc zaudētā mača Bulgārijai desmit mačus pēc kārtas mēs nospēlējām tikai ar uzvarām. Četras no tām bija vienā dienā – trešajā dienā Lisabonā.

Lasīt tālāk...

Vairāk emociju, sajūtu un sadzīves, nevis sausos sadalījumus – šādu komentāru saņēmu pēc “Pirmā soļa” speršanas. Lai vai kā, lasītāju vēlmes ir jāņem vērā, un gada garāko dienu sāku ar sešu stundu miega! Protams, ka 23. februāris nebija ne garāks, ne īsāks par iepriekšējo vai nākamo dienu, bet būtiskākā atšķirība bija tajā, ka četru maču vietā bija jāaizvada veseli pieci!

Lasīt tālāk...