Sens latviešu sakāmvārds vēsta: “Ragavas taisa vasarā, bet ratus ziemā”. Pēc aizvadīta 2018. gada Eiropas čempionāta, junioru nometnes un treneru semināra jūlija vidū Jeļena saņēma pirmo ragavu skici – Alfejeva-Rubins sistēmas versiju. Nekas jauns tas nebija – ar Mārtiņu gadiem pārbaudītas vērtības + dažas jaunas, sīkas lietiņas, ko aizguvu no citiem spēlētājiem. Bet Jeļenai tas bija daudz par daudz. Sekoja papildus klarificējoši faili, piemēri un kļūdas, testi un kļūdas, līdz uz gada beigām sistemātiska brāķa palika arvien mazāk. Arī mūsu spēlētie turnīri parādīja, ka esam uz pareizā ceļa. Turnīrs Īslandē bija pagrieziena punkts: atrašanās pie pirmajiem galdiem un līdzvērtīga spēle pret stipriem spēlētājiem stiprināja mūsu pašu pārliecību! Kritiku, ko es pēc turnīra, apskatot Īslandes dabas skaistumus, veltīju Ļenai, viņa pieņēma ar sapratni, septiņu Eiropas čempionāta dienu laikā nospēlēja ar minimālu daudzumu apšaubāmu solījumu, pieturējās pie spēles plāna un disciplīnas! Visa komanda nospēlēja monolīti, un, līdzīgi kā A. Dimā romānā, varēja sajust:“Viens par visiem, un visi par vienu!”. Uzvar gribasspēks, bet bez ieguldītā darba tam ir nulles vērtība…
Septiņi soļi līdz sudrabam ir iecerēts kā neliels atskats uz Eiropas Jaukto komandu čempionātu. Septiņi soļi ir septiņas dienas: tik daudz mēs spēlējām bez apstājas, 348 sadalījumus bez mums nospēlēja vēl tikai dažas komandas. Rezultātā sanāca sudrabs, kas, manuprāt, ir ļoti labs rādītājs gan mums pašiem, gan visam Latvijas bridžam kopumā. Ieguldīts bija milzīgs darbs, ko no malas ir grūti saredzēt, bet tas atspoguļojās mūsu spēlē un rezultātā. Mēs varējām čempionātu uzvarēt, bet vēl drīzāk varējām palikt ārpus labāko trijnieka vai vispār izlidot uz devīto vai zemāku vietu…
Šajos soļos es mēģināšu atskatīties uz nospēlētajām septiņām dienām un vairāk pievērst uzmanību “sīkumiem”. Ja Padsmitnieku sērijā fokuss bija tikai uz lielajiem sadalījumiem, tad šo sudrabu nopelnīja daudzi mazi sudrabiņi, kas izpaudās kādā papildus stiķī, viltībā, riskā vai dzelžainā koncentrācijā, kas ne vienmēr nostrādāja, bet lielākoties palīdzēja sasniegt mērķi. Bet rakstu sērijas ievadā viens astoņpadsmitnieks, kas tika izvilkts 6. tūres mačā pret Austriju.
Mača sakumā, kad visi ir zonā, man tiek iedalītas sekojošas kārtis:
♠ AQ107532, ♥ 6, ♦ 76532, ♣ -
Man patīk uzbrukt un es atklājos ar 4♠. Austrumu austrietis turpina ar 4 NT (divi masti), un Jeļena sola 5♦. Austriete rietumos sola 5♥, un es iegrimstu pārdomās: visdrīzāk mums ir divi fiti un viņiem ir divi fiti. Pats labākais būtu šo sadalījumu spēlēt piektajā vai sestajā līmenī, bet sajūtas saka, ka neviens no pretiniekiem to neļaus. Man ir milzīgs atbalsts Jeļenas kāraviem (ja tie vispār ir kāravi?. Bet ja nav, tad viņai ir milzīgs atbalsts maniem pīķiem), savukārt, aizsardzībā stiķu mums var nebūt vispār. Ja, piemēram, Jeļenai ir kārava dūzis, tad viņa var paņemt stiķi kāravos un iedot man nosist krustu. Bet kā viņa to izdomās? Jokus mīlot es solu 6♣, un spēlētājs austrumos neizrāda nekādu pārsteigumu: 6♥. Paplāte aizbrauc uz otru ekrāna pusi, un es jau gatavojos solīt 6♠, bet Ļena mani apsteidz. Rietumos spēlētāja pasē, es pasēju un Austrums nosola 7♥. Kontra no Jeļenas pabeidz solīšanu, un aizsardzībā paņemam manu pīķa dūzi. Pilns sadalījums:
Pie otra galda austrietis atklājas ar 3♠, Maija sola 4♥ un otrs austrietis turpina ar 4♠. Mārtiņš riskē ar 6♥, ko atklājējs kontrē kā lūgumu iziet nedabīgi, t.i., krustos. ♦A gājiens laimi nenes: +1660 kopā ar mūsu +200 dod mums 18 IMPus sadalījumā!
Mandarīni Evorā.
