Lasīt tālāk...

Sens latviešu sakāmvārds vēsta: “Ragavas taisa vasarā, bet ratus ziemā”. Pēc aizvadīta 2018. gada Eiropas čempionāta, junioru nometnes un treneru semināra jūlija vidū Jeļena saņēma pirmo ragavu skici – Alfejeva-Rubins sistēmas versiju. Nekas jauns tas nebija – ar Mārtiņu gadiem pārbaudītas vērtības + dažas jaunas, sīkas lietiņas, ko aizguvu no citiem spēlētājiem. Bet Jeļenai tas bija daudz par daudz. Sekoja papildus klarificējoši faili, piemēri un kļūdas, testi un kļūdas, līdz uz gada beigām sistemātiska brāķa palika arvien mazāk. Arī mūsu spēlētie turnīri parādīja, ka esam uz pareizā ceļa. Turnīrs Īslandē bija pagrieziena punkts: atrašanās pie pirmajiem galdiem un līdzvērtīga spēle pret stipriem spēlētājiem stiprināja mūsu pašu pārliecību! Kritiku, ko es pēc turnīra, apskatot Īslandes dabas skaistumus, veltīju Ļenai, viņa pieņēma ar sapratni, septiņu Eiropas čempionāta dienu laikā nospēlēja ar minimālu daudzumu apšaubāmu solījumu, pieturējās pie spēles plāna un disciplīnas! Visa komanda nospēlēja monolīti, un, līdzīgi kā A. Dimā romānā, varēja sajust:“Viens par visiem, un visi par vienu!”. Uzvar gribasspēks, bet bez ieguldītā darba tam ir nulles vērtība…

Lasīt tālāk...

Otrdienas pēcpusdienā, kad daudzi Rīgas bridžisti gatavojas kārtējam Rīgas komandu kausam, Mārtiņš, Maija un es kaut kur mākoņos gatavojamies Eiropas Jaukto komandu čempionātam, kas 21. februāra vakarā tiks atklāts Portugāles galvaspilsētā Lisabonā. No turnīra mūs šķir vairāk kā 3000 kilometru un nieka 10665 metru augstumā var padomāt par 7 spēles dienām un atcerēties nedēļas nogalē nospēlētos 99 sadalījumus.

Lasīt tālāk...

Lasīt tālāk...

Lasīt tālāk...

Ko tur liegties, nav vērts. Simfoniskā mūzika vai kamermūzika nav mans mīļākais mūzikas žanrs. Opera man patīk labāk, bet vēl labāk vienkārši klausīties klasiku, braucot mašīnā vai spēlējot kārtis. Tomēr pāris reižu gadā apmeklēju arī kādu koncertu. Rudenī ar Jolantu, mammu un māsas dēlu Robertu bijām Siguldas Baltajā flīģelī uz Vestarda Šimkus koncertu. Koncertzāle Siguldā ir mājīga, brīžiem šķiet, ka mūziķi spēlē tieši mums! Pirms dažiem gadiem bijām Cēsīs, čella solo bija iespaidīgs, pašu zāli gan nevaru pilnīgi raksturot, jo sēdējām pirmajā rindā, un tur nav ne tā labākā redzamība, ne labākā skaņa. Liepājas Lielais dzintars ir vēl iespaidīgāks par šīm divām, Latgales Gorā vēl neesmu bijis, un Rīgas koncertzāle būs pati, pati labākā. Ja būs. Bet Reikjavikas Harpa (tulkojumā “arfa”) pārspēj tās visas!

Skats uz Harpu dienas gaismā.

Lasīt tālāk...