Statistika ir īpaša. Pirmo reizi Latvija Eiropas junioru čempionātā piedalījās ar trīs komandām un pirmo reizi manā trenera karjerā medaļa komandu turnīrā bija tuvu jo tuvu. Pirms pēdējā mača U31 bija vajadzīgi trīs mazi brīnumi: Francija sasit Poliju vai Polija sasit Franciju; Skotija sasit Serbiju vai Igaunija sasit Bulgāriju un mēs paši stipri apspēlējam Spāniju. Francija ar Poliju līdz pēdējam spēkojās līdzīgi, bet tad poļi sāka viņus klopēt un sasniedza mums labvēlīgo rezultātu. Igauņi, lai arī ne pārāk stipri, bet apspēlēja bulgārus un atlika mums pašiem tikai pārkāpt pāri astei jeb tāds nieks kā nepilni 20 VP pret Spāniju. Bijām ļoti tuvu, ja vien četrpadsmitajā sadalījumā īpašā statistika nebūtu novērsusies…
Bet sākšu ar U16. Abas meitenes es pazīstu jau gandrīz piecus gadus – 2019. gadā Jānis Bethers (Beatrises tēvs un Luizas onkulis) viņas atveda uz nometni, vēl kādus trīs gadus viņas peldēja pa straumei līdz pirms nepilniem pāris gadiem Maija sāka viņas trenēt. Šogad stafeti pārņēmu es. Protams, arī Juris Balašovs, Edgars Oļļa, Pēteris Bethers un Adriāns Imša (iespējams vēl kādu neesmu nosaucis) ir palīdzējuši viņām pilnveidoties un, manuprāt, Rīgas Pāru kauss un “Jaunietis ar meistaru” ir viņas izaudzinājis par astoto labāko U16 pāri Eiropā (pēc Butler statistikas). Filips ar Mārtiņu spēlē krietni mazāk, bet viņiem abiem ir laba kāršu sajūta, prieks par spēli un jūtams liels atbalsts no ģimenes un tuviniekiem. Komandā vienmēr pozitīvi, atvērti un priecīgi. Protams, ka pietrūkst gan tehnikas, gan pieredzes, gan spēka un prakses, bet visa U16 komanda sasniedza fenomenāli augstu rezultātu – 6. vieta Eiropā ir tas, ar ko mēs visi varam lepoties!
U21 bija vislielākā slodze. Pirms sacensībām es jauniešus brīdināju, ka sešas dienas spēlēt nebūs viegli, bet ar vārdiem to vienkārši pateikt ir nepateikt neko. Visi centās, nevienu brīdi es nejutu, ka kāds uz citu dusmotos vai teiktu kaut ko aiz muguras. Pietrūka prakses un fiziskā spēka. Potenciāls ir liels: Mārcis, Druvis un Andrejs spēlē mazāk kā divus gadus un šīs bija viņu pirmās lielās sacensības. Un vēl milzīgā karstumā. Vieta tabulā ir skumīga, bet, lai kaut ko vinnētu, ir nepieciešams sākumā zaudēt. Starp citu, pirmo reizi Eiropas U21 komandu čempionātā es paliku pēdējā vietā un mēs zaudējām visus mačus…
U31 turnīrā pacēlās virs savām spējām:). Pietrūka maza sīkuma – pēdējā mača četrpadsmitajā sadalījumā, kad Toms ar Edgaru “zinātniski” apstājās geimā, jo trūka dūža un trumpja dāmas, bet spānis pie otra galda “uz dullo” uzlika sešus. Otrā dāma krita un plus 10 IMPu vietā diemžēl mīnus 11 un ceturtā vieta… Protams, var spekulēt, ka varēja labāk jau iepriekšējos mačos, bet viss turnīrs, manuprāt, vērtējams ar lielu plusa zīmi. Pirmkārt, visi jaunieši apritē ir jau ilgi: Jānis Eiropas čempionātos spēlē padsmit gadus (arī pie pieaugušajiem un arī Pasaules čempionātos), Mārtiņš debitēja U21 Tromso tālajā 2015. gadā. Edgaram ar Tomu šis arī nebija pirmais čempionāts. Būtiski ir atzīmēt, ka Ilziņš-Balodis, spēlējot RTU komandā, mentāli ir gatavi medaļām, savukārt, Edgaram ar Tomu ir lielas darba spējas un vēlme sasniegt augstāko. Šeit trešā pāra trūkums nebija tik būtisks kā abām jaunākajām komandām, šoreiz iemesls ir cits: jaunieši vairs nav bērni – katram ir sava dzīve, mācības, darbs un ģimene – bridžam laiks ir tik, cik ir. Noteikti plusu iedeva jūnija turnīrs Polijā un mazās nometnes Siguldā pirms sacensībām. Ceturtā vieta ir īpaši skumja, bet tik un tā es esmu lepns par visām trijām mūsu komandām!
Un visbeidzot vēl mazliet statistikas: Latviju pārstāvēja 3 komandas (vairāk bija tikai 9 valstīm) un divas komandas atlasījās uz Pasaules čempionātu!
Ļoti draudzīgi un ļoti lepni!
Mums labākie turnīri vēl priekšā!
Citi zēni pošas uz Pasaules čempionātu
Pēdējais vakars - pastaiga Vroclavas vecpilsētā
