Maija pēdējā pirmdienā tika aizvadīts gada pēdējais RSP treniņš. Vienā no uzdevumiem bija maz punktu, maz bilžu, bet četras kārtis fitā un renons (jeb key card jeb kā vēlāk lasīsi vienkārši Kī-Kā) pretinieka mastā. Lēmums, ko solīt, bija jāpieņem ļoti augstā līmenī un lielākā daļa no jauniešiem, Kī-Kā apžilbināti, nosolīja sešus. Kārtis ir interesantas (ja kāds vēlas, var pameklēt pie mājas darbiem), bet pats sāls ir tajā, ka šis piemērs man atgādināja kādu citu gadījumu nu jau pirms gadiem septiņiem – astoņiem, kad Latvju zemi apciemoja Japānas samurajs ar savu geišu.
Lūk, pirms vairākiem gadiem, kad Rīgas klubs atradās pie VEFa, ciemos pie mana tēva bija atbraucis profesors no Japānas ar savu kundzi. Nedaudz dīvaini, viņi gribēja satikt arī mani un ar tēvu nolēmām, ka es saviem vecākiem un viesiem piebiedrošos operā un nākošajā dienā rīta pusē pirms profesora lekcija universitātē aizvedīšu parādīt Rīgu. Opera man patika – tēvs bija nopircis biļetes beletāžas 8. ložā: gan redzamība, gan skaņa bija lieliska. Izskatījās, ka arī viesi izbauda pasākumu, jo otrā cēliena laikā laiski iesnaudās. Nākamās dienas rītā laicīgi abus sagaidīju viesnīcā un devāmies uz Siguldu. Pa ceļam arī noskaidrojās satikšanās ar mani iemesls: profesors studiju laikā spēlēja bridžu, bet viņa sieva joprojām reizi nedēļā dodas uz vietējo bridža klubu. Atrazdami kopīgu tēmu, ceļu no Vangažiem līdz Siguldai mēs nobraucām nemanot un pirms pašas Siguldas es profesoram pajautāju – varbūt uzspēlējam pēcpusdienā bridžu? Šeit sākās pats interesantākais: sieva aizmugurējā sēdeklī gaidīja vīra lēmumu un pēc akcepta burtiski uzziedēja kā sakura pavasarī. Pusdienās, gaidot ēdienu, jau es tiku apmētāts ar neskaitāmiem jautājumiem: sieviete no somiņas izvilka lapiņu ar pēdējā turnīra sadalījumiem un pratināja mani kā skolēnu: ko soli šeit, kur uzbrūc te un kā izspēlēt šo? Lai vai kā, pēcpusdienā atgriezāmies Rīgā un klubā mūs sagaidīja Maija un divu stundu robērs.
Vienojāmies, ka spēlēsim fiksu: Maija ar samuraju, un es ar geišu. Spēlējām brīvi un nepiespiesti, vienkāršu naturālu sistēmu ar tiesībām jebkurā laikā jautāt partnerim, ko nozīmē viņa solījums vai kādu konvenciju lietojam. Un tad man atnāca šaša:
♠ AKxxx, ♥ Ax, ♦ Kx, ♣ Axxx.
Es atklājos ar 1♠ un geiša sola 4♣: Splinter! Super, padomāju es, un gribu jau solīt 7♠, kad apstājos un izlemju tomēr pajautāt par dūžiem. Solu 4NT un mana partnere atbild 5♦, vienlaicīgi komentējot, ka viņai ir one Kī-Kā. Es solu septiņus un pēkšņi samurajs sāk raustīt uzacis: kontra no viņa man liekas avantūriska, bet aiz cieņas pret viņa ieguldījumu zinātnē pasēju un zilo kartiņu nelieku. Uzbrukums kādā no sarkanajiem mastiem un atveras galds (kopā ar manām emocijām):
♠ Qxxxx – lieliski, ar trumpjiem viss kārtībā!
♥ Qxxx – savādi, bet nekas. Zūdošo ercenu izmetīšu uz kāraviem.
♦ Qxxx – hmm, pietrūkst dūža, bet kur ir dūzis?!?
♣ - un šeit mana partnere, norādot uz iztrūkumu krustos, lepni nosaka Kī-Kā. One Kī-Kā?
