Gads piemirsts, varētu kaut kā atcerēties, bet ne tur ir tā sāls. Spēlējam Latvijas Komandu čempionātu, spēlējam ar skrīniem. Komandā esmu es, Maija Romanovska, ar kuru spēlējam visus mačus kopā, kā arī Jānis Neimanis, Gints Rubenis un Sergejs Birins.

Zombis, Sergejs un Gints kaut kā mainās maču pēc mača un vienā mačā notiek brīnums: Zombja partneris atklājas ar 2♣ un Jānis ir piemirsis ar kuru tad tieši šo maču spēlē pārī! Ar Sergeju Jānis spēlē naturālu sistēmu, kur 2♣ ir stiprs, geimu forsējošs solījums, bet ar Gintu spēlē Precision, kur 2♣ ir limitēts ar krustiem. Tā kā Jānim pašam ir ap septiņiem punktiem un trīs krusti, tad Jānis riskē un nolemj, ka spēlē pārī ar Gintu. Sergejam bija labas kārtis, paņēma 12 stiķus netipiskā kontraktā un zaudējām 12 vai 13 IMPus. Tas tik tāds nieks, jo ieguvām nemirstīgu stāstu!

2005. gads. Mans pēdējais gads kā junioram. Es, Jānis Neimanis, Līga Brikmane, Natālija Vekša, Lauris Lauks, Leonīds Movšovičs un Jānis Bendiks kā komandas kapteinis dodamies uz Itāliju, lai pārstāvētu Latviju Eiropas junioru čempionātā.

Pēc gara un nogurdinoša ceļa nokļūstam viesnīcā, kur mums ir rezervēti trīs numuriņi: meitenēm viens, Zombim, Laurim un Leonīdam otrs, savukārt, man un Dokam (kā jau pamanīji, tad bridža pasaulē gandrīz katram ir savs segvārds un Jāni Bendiku gandrīz visi sauc par “Doku”) trešais. Atslēdzam durvis un nelielā, šaurā numuriņā ir viena liela gulta. Lai arī ar Doku viens otram simpatizējam, desmit dienas vienā gultā gulēt netaisāmies, noejam lejā pie bosa un sakām leģendāro frāzi: “Two men – one bed!”. Uz to saņemam vēl labāku atbildi: “Two men – one bed? Good!”.

Ir 1999. gads. Man ir gari mati, es pīpēju pīpi, mācos LU Juridiskās fakultātes 1. kursā un spēlēju kārtis. Ir pavasaris un mēs pošamies uz Igaunijas junioru čempionātu, kas notiek Kurresārē.

Dienu pirms izbraukšanas mans partneris Jānis Neimanis (bridža pasaulē vairāk zināms ar segvārdu “Zombis”), man un maniem komandas biedriem – Artūram Ilziņam un Agrim Bušam – paziņo, ka ir nolēmis braukt ar stopiem, nevis “balto gulbi” – mana vecuma Mercedes Benz, ko mans vecākais brālis ir mums aizlienējis. Slikti, jo ir 1. kurss, mani komandas biedri vēl mācās vidusskolā un bāka benzīna uz četriem iznāk lētāk kā uz trijiem... Piektdienā dodamies ceļā un kas par pārsteigumu – Zombis ar Māri Valdatu stopē Saulkrastos un “nejauši” apstādina mūsu balto gulbi. Vārds pa vārdam un Jānis ar Māri brauc ar mums un dala viena cilvēka degvielas tiesu.

Esam dienu ātrāk nokļuvuši turnīra vietā, uzslejam telti kaut kur netālu no pilsētas un noskaņojamies turnīram. Turnīrs labs. Bez igauņu bara ir pulks letiņu, dejas un šovs sestdienas vakarā un komandu turnīrs svētdienā.

Otrajā vai trešajā mačā man ienāk “šaša”. Par “šašu” tajā laika sauca ļoti stipras kārtis, parasti kaut ko tādu, ar ko varētu forsēt geimu, bet ja ne tik stipru, tad ar pareiziem epitetiem kārtis kļūst stiprākas un tik un tā var nosaukt par “šašu”. Tas vēl nav viss – ir pierasts, ka Tu sāc solīt “šašu”, bet kad Tavs partneris atklājas un Tev ir “šaša”, tad var notikt jebkas. Zombis atklājas ar 1♦, kas mums tajā laikā ir kaut kas līdzīgs Precision 1♦, un es sāku ar 2♣ - relejs, pēc kura parasti seko nākamais relejs un nākamais relejs un nākamais relejs. Jānis paklausīgi atbild uz releju un es jautāju tālāk. Nākamā atbilde un nākamais relejs, nākamā atbilde un nākamais relejs un... Jānis aizdomājas. Tā parasti ir slikta zīme – Jānis ir aizmirsis releju vai atbildi, vai varbūt jau kaut kad sākumā ir bijusi kļūda... Bet seko 4NT – tas mums cieti ir jautājums par dūžiem! Es atbildu un Jānis jautā tālāk un es atbildu un Jānis jautā tālāk – vēl viena atbilde un atskan 7NT. Ir 1999. gads, mums abiem ir gari mati, mēs abi smēķējam un es izmantoju iespēju iziet uzsmēķēt (jo es tak esmu galdā un man ir “šaša”). Pēc 5 minūtēm es atgriežos un Jānis vēl spēlē – ir divu kāršu galotne, stiķus mēs neesam atdevuši, jo viens grieziens ir izgājis un otrs masts ir sadalījies 3-3. Divu kāršu galotnē Zombim ir jāizlemj spēlēt uz skvīzu vai uztaisīt vēl vienu griezienu. Vel pēc piecu minūšu agonijas Jānis uzmin galotni, pretinieks ir morāli sagrauts, Zombim ir pārslodze, bet man ir stāsts par “šašu”!